Kam kalpo manas spējas?
30.09.2015г.

Kam kalpo manas spējas?

Atceros, kad Dievs mani kā jaunu cilvēku pestīja, man bija 21 gads. Es biju neizsakāmi laimīgs, ka savā dzīvē esmu saticis Dievu un saņēmis no Viņa mūžīgo pestīšanu.Un, protams, kā jebkuru cilvēku, mani pārpildīja pateicības jūtas par šo lielo Dieva dāvanu! Līksmes uzplūdos es Dievam pateicu, ka pateicības nolūkos gribētu kaut ko Viņa labā izdarīt, taču nezinu ko, jo neredzu sevī neko tādu īpašu, kas varētu kalpot Dieva Valstībai. Es vienkārši novēlēju Viņam savu dzīvi un atdevu savu gandrīz neko.

Tagad pēc vairāk kā 24 gadu kalpošanas, kad man aiz muguras ir daudzgadīga pieredze  mācītāja postenī, tūkstošiem nolasītu sprediķu un novadītu semināru daudzās pasaules valstīs, tikai viens Dievs zina, cik cilvēku tika pestīts pa šiem gadiem.  Atskatoties uz to periodu, kad es tikko novēlēju savu dzīvi kalpošanai Dievam un parādījās jau pirmie rezultāti, droši var teikt, ka Dievs patiešām paņēma un izmantoja manu neko. Interesanti ir arī tas, ka Dievs sāka izmantot mani tieši tajās jomās, kurās es agrāk biju vai nu gauži vājš, vai arī  vispār nekādu spēju man tur nebija. Es nekad nepratu uzstāties auditorijas priekšā, es nekad nedziedāju, man nebija muzikālās dzirdes, es biju ļoti vājš rakstniecības jomā, man nebija nekādu organizatora spēju un vēl daudzi „nepratu” un „nespēju”. Tāpēc arī ar pilnu pārliecību var teikt, ka visas  manas spējas šajos kalpošanas gados bija un ir no Dieva. Visi talanti un spējas, ar ko es visus šos gadus kalpoju, pieder Dievam!

Spējas un talantus mēs saņemam no Dieva. Es esmu pārliecināts, ka daudzi no šo rindu lasītājiem var to apliecināt no savas personīgās pieredzes. Līdz savas kalpošanas sākumam viņiem vai nu vispār nebija, vai arī bija ļoti maz attīstītas tās spējas, ar kurām vņi šodien brīvi un efektīgi rīkojas.

„Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi” (1. Pēt. 4:10).

Dievs ar Savām dāvanām ceļ Savu Baznīcu!

Lai dāvātās spējas attīstītos, tās pastāvīgi ir jāizmanto. Es vēl šodien atceros, kā tas bija, kad man pirmoreiz uzticēja uzstāties draudzes priekšā. Telpā bija tikai kādi desmit cilvēku, bet mani ceļi trīcēja, balss trīcēja, un es centos sasaistīt dažus vārdus. Pēc šādas pirmās pieredzes dāvāto spēju pielietošanā rods vēlēšanās pateikt: „Tas nu ir viss! Tā bija pirmā un pēdējā reize!”  Diemžēl, šādos momentos ir paglabāti simtiem un tūkstošiem talantu, spēju un labu pirmssākumu.

Mūsu talanti un spējas ir galvenie ieroči un instrumenti, ko varam pielietot kalpošanā Dievam. Pa īstam efektīga un ražīga kalpošana kļūst tikai tad, kad cilvēki tajā izmanto Dieva dotās dāvanas (talantus un spējas), nevis paļaujas tikai uz saviem spēkiem un iespējām. Dieva dāvanu nepielietošanu var salīdzināt ar atbruņotu armiju vai celtnieku brigādi bez instrumentiem,– ne kādu uzvarēsi, ne ko uzcelsi.  Dieva dāvatajiem talantiem un Dieva dāvātajām spējām obligāti ir jādarbojas! Un atbildība par to ir jāuzņemas mums!

„Nepamet novārtā dāvanu, kas ir tevī, kas tev tika dota ar praviešu vārdiem toreiz, kad presbiteri uzlika tev rokas. Par to gādā, pie tā paliec, lai tava pieaugšana būtu redzama visiem” (1.Tim. 4:14:15).

Lai varētu efektīvi izmantot Dieva dotās spējas, ir nepieciešama ticība jeb, precīzāk sakot, ir nepieciešams uzticēties Dievam, ka ne cilvēks pats, bet gan Dievs rīkosies. Un tad rodas iespēja izmantot  cilvēkam dotās spējas, absolūti paļaujoties uz Dievu, ka Viņa spēks darbosies caur to. No savas personīgās pieredzes atceros, kā man vajadzēja vadīt draudzes sapulci, lasīt sprediķi un aizlūgt par cilvēkiem, bet pirms paša sapulces sākuma es biju, kā saka, nekāds. Es jau vispār domāju, ka sprediķi nelasīšu, ka labāk lai to dara kāds cits (jums tas neko neatgādinaJ). Slavināšanas laikā es viss biju pārpildīts ar drūmām domām un problēmām,– ne paša sprediķa, pat ne sprediķa tēmas man, protams, nebija, un nebija arī nekādas vēlēšanās iet pie katedras. Bet, tikko beidzās slavināšana, es sajutu sevī maigu pamudinājumu: „Ej un kalpo”. Un es vienkārši virzīju savu pirmo soli uz katedras pusi, un kamēr es gāju, manā galvā radās konkrēts sprediķa plāns un tēma, es sajutu Svētā Gara spēka pieplūdumu, un es sāku dievkalpojumu. Rezultātā šī sapulce izvērsās par vienu no visbrīnišķīgākajām sapulcēm manā dzīvē. Cilvēki saņēma pestīšanu no saviem grēkiem, cilvēki tika dziedināti, viņi piepildījās ar ticību un zināšanām par Dievu, un tikai viens Dievs zina, cik nešķīsto garu tika izdzīts no cilvēkiem. Pāc sapulces tā pati balss, kura pamudināja mani iet un kalpot, pajautāja: „Vai sapulce bija izdevusies?” Es atbildēju: „Jā! Protams, jā!” Tad Dievs man pavaicāja: „Bet vai tu biji gatavs vadīt šo sapulci?” – „Protams, nē, pilnīgi nē!” – atbildēju es. Un tad es sapratu, ka visas manas kalpošanas spējas ir no Dieva! Katru reizi, kad kalpoju, lasu sprediķi vai ko citu daru Dieva labā, es vienkārši ticu Dievam, es paļaujos uz Viņu, uz to, ka manī ir Viņa spēks, Viņa dāvātās spējas un talanti, gudrība un vadījums. Absolūti ticu arī tam, ka Dievs man vienmēr palīdzēs, atbalstīs un virzīs pareizajā virzienā.

„Tāda paļāvība mums ir caur Kristu uz Dievu. Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva, kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai, ne burtam, bet garam; jo burts nokauj, bet gars dara dzīvu” (2. Kor. 3:4-6).

Ir vēl viena lieta, par ko gribētos parunāt šajās rindās. Pašā sākumā, kad cilvēks tikko sāk izmantot Svētā Gara dāvātās spējas, viņam tas liekas apbrīnas vērts, un viņš ar lielu bijāšanu attiecas pret visu to, ko Dievs veic caur viņu. Bet laika gaitā šis pats cilvēks pamazām pierod pie vienu vai citu spēju darbības un izteiksmes. Bet apkārtējie brāļi un māsas savā dziļā pateicībā sāk apbrīnot šīs spējas: „Kāds tu esi malacis!” utt. Vai zināt, ko dažreiz uz pat pazīstamu kalpošanu piemēriem var novērot? Cilvēks pašam nemanot sāk privatizēt Dieva dāvātās spējas, uzskatot tās par savu privātīpašumu. Un pienāk tāds brīdis, kad cilvēkam patīkama kļūst doma: „Es taču esmu unikāls, es patiešām sevišķs”. Šeit nu gan gribētos teikt: „Stop! Tikai mūsu Dievs ir sevišķs un Viņa dāvanas ir unikālas!” Ļoti svarīgi ir iegaumēt vienu lietu – Dievs spējas mums dāvā izmantošanai ne tikai sev, bet gan kalpošanai citiem cilvēkiem. Mūsu uzdevums ir būt gudriem un lēnprātīgiem visa tā kopuma pārvaldniekiem un izrīkotājiem, ko ir devis Dievs. Atturīgi un pieticīgi domājiet par sevi!

„Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris”. (Rom. 12:3)

Tātad,

-     spējas, ko devis Dievs, kalpo Dievam;

-     mūsu uzdevums ir izmantot šīs spējas, lai tās nestāvētu dīkā;

-     kad mēs pielietojam Dieva dotās spējas, mēs pilnīgi paļaujamies uz Viņu, mēs pilnīgi uzticamies Viņam;

-     Dieva dotās spējas vienmēr pieder Dievam!

 

Lai Dievs jūs svētī!

Mācītājs Stanislavs Zlobins.

(0)



Atstāt savējo komentāru